© 2023 by Hunter & Thompson. Proudly created with Wix.com

2018

VALSTS LŪGŠANU BROKASTIS

Andra Manfelde, 2018

No lidmašīnas iluminatora raugoties, mūsu Latvija atgādina brīnumskaistu gobelēnu. No ikdienas pozīcijām raugoties, mēs redzam pinekļus, tīmekļus un tumšus mezglus. Daudzi, neredzēdami izeju, turpina no šīs valsts bēgt. Bet mums, tiem, kas zinām: “ja Dievs namu neuzceļ, velti nama cēlāji pūlas”, ir pienākums ne tikai savu dvēseles dzīparu, kas ieausts gobelēnā “Latvija”, turēt nesamezglotu un tīru, bet nemeklēt un neuzsvērt to, kas mūs šķir. Jo gobelēnu neveido viena, pat visskaistākā stīga.

No ārpuses raugoties, šķiet, ka spēkavīru izveicības pamatā ir muskuļi. Tomēr mēs visi esam uzvērti uz centrālās ass – mugurkaula, bez kura nav iespējama ne tikai iešana, bet arī kustības. Turklāt, ne jau skriemeļi veido šo spēju dzīvot un būt, bet gan muguras smadzenes, kuras sver mazāk par četrdesmit gramiem. Tātad mūs visus šajā dzīvē notur kāda “zelta stīga”. Cilvēka makrokosms nes lielā Kosmosa līdzību. Arī mūsu apdraudētā tauta un krustceļu valsts līdz šim ir brīnumaini veidojusies un saglabājusies.

Maza valsts, bāreņu tauta, kara draudi, naida runa… Ik dienas šie un citi izteikumi mūs pavada, ja ne gluži kā ziņas, tad kā fona troksnis gan. Un līdz ar informācijas lavīnu aug baiļu, neuzticības, šaubu, apātijas un aizdomu slogs. Tomēr, lai celtu, ir vajadzīgs spēks. Asna spēks sagrauj asfalta garozu. Ūdens piliena spēks sadrupina armatūru. Zem katedrāles arkām stāvot un atliecot galvu atpakaļ, kad tik tikko iespējams saskatīt fresku rakstus, ir jādomā – “kā gan tas iespējams?” un jāatzīst, ka varonības šajā dzīvē ir vairāk nekā sagrāves. Vismaz tā bijis līdz šim. Valsti un katedrāles mēs esam saņēmuši mantojumā. Ir pienācis laiks pajautāt, ko es varu dot?

Klausoties Lūgšanu Brokastu divpadsmit gadu arhīva materiālus, reizēm saviļņojumā jāklusē un jābrīnās. Līdzcilvēku liecības par Dieva palīdzību vistumšākajās dzīves stundās ir dzīvi dokumenti, kuros slēpjas grandiozs spēks. Par represēto varonību, atgriežoties no izsūtījuma bez naida sirdī. Par spēju piecelties no narkotiku un seksuāla pazemojuma gūsta. Par spēju mīlēt, turklāt ne tikai savus, bet daudzus desmitus un simtus bērnu, neskatoties uz to, ka pašu māte ir pametusi un mīlestības trūcis ik katru bērnības dienu. Par to, kā, stāvot depresijas tumsā, izejas durvis neredzēt, tomēr spēt iziet cauri sāpju naktij arī tad, kad līdz ar bērniņa nomiršanu visas cerības beigušās. Piedzīvot kuģa “Estonia” un savas dzīves katastrofu. Un tikt pieceltam, lai visu dzīvi atkārtotu: “Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem” (Ps. 18:17).

Lūgšanu Brokastis ir tā platforma, kurā šie stāsti tiek atklāti. Par brīnumainu izglābšanos no grēku gūsta, kārdinājumu vilinājuma, nāves šausmām un spēju piedot. “Sabiedrībā zināmas personas”, izrādās, ir dzīvi cilvēki, kuri gluži kā akmeņi reiz dzīves vētrā laidušies līdz pašam tumšākajam dziļumam, nonākuši teritorijās, kurās nav iespējams nedz elpot, nedz redzēt, un kur nu vēl raudāt. Elles vislielākais spēks ir pārliecībā “tā būs vienmēr”, “izejas nav”, “būs tikai sliktāk”. Tieši Lūgšanu Brokastu laikā uzzini, ka tik daudzus no mums Dievs glābjot pagodinājis. Grūtības darījušas stiprākus. Ciešanas mācījušas bez vārdiem. Ļoti smagas pieredzes, kurās ar Dieva spēku uzvarēts, kalpo par iedrošinājumu un paraugu citiem.

Atmetot konfesionālās, sociālās un viedokļu atšķirības, atceroties, ka Evaņģēlijs mums māca mīlēt ienaidnieku, un kur nu vēl savu laikabiedru, ar kuru dzīvojam vienā laikā un vienā Latvijā, Lūgšanu Brokastis ir platforma, kurā mēs sēžamies pie viena galda, lai lūgtu svētību un svētītu paši.

Māte ik dienas svētī savus bērnus. Priesteris – savu draudzi. Ja strādājam mīlot, arī mūsu rokas kļūst par svētības devējām visam, kam pieskaramies. Vai tā būtu zeme, dzija, akmens vai cilvēka ķermenis. Mēs esam aicināti dzīvot, mīlēt un dot. Mūsu sirds ir dārzs, par kura kopšanu esam atbildīgi tikai mēs paši. Tāpēc ir labi zināt, ka atrunas nevis rada, bet kauj. Zināt, ka mūsu vidū ir bērns, kurš, izaudzis bez mātes mīlestības, spēj dot savu mīlestību simtiem citu bērnu. Starp mums ir garīdznieks un tēvs, kurš, zaudējis savu bērnu, spēj mīlēt Dievu arī turpmāk. Un mūsu vidū ir kāds, kura pieri elles zaņķī noglāsta Dieva roka, un cits, kuru šī pati roka izceļ no Baltijas jūras dziļumiem. Bez metaforām. Konkrēti un tieši.

Lūgšanu Brokastis ir laiks, kad mēs uz brīdi piemirstam paši sevi, savas izvēles un atšķirības, sēžamies pie viena galda un lūdzam svētību mūsu valstij, atzīstot, ka tā mums tikpat svēta un dārga, cik svētība nepieciešama. Svētība nozīmē stiprinājumu, gudrību, prieku, mieru un auglību. “Ikkatra elpa slavē to Kungu!” – tā ik rītu putnu balsis. Mūsu rokas, kad pieskaras darbam, to mīlēdamas, vada sirdis ar vēlējumu – “Latvija, es Tevi svētīju!”